Autovadītāju ieradumi atšķiras — daļa pārslēdz pārnesumus pie 2000–2300 apgriezieniem, uzskatot, ka tas samazina degvielas patēriņu un nodilumu, citi izvēlas augstākus apgriezienus, lai nodrošinātu dinamiskāku braukšanu.
Abos gadījumos motors var saskarties ar neoptimālu slodzi.
Speciālisti norāda: galveno nolietojumu rada nepareiza apgriezienu un slodzes kombinācija, nevis nobraukto kilometru skaits.
Tāpēc šajā rakstā meistars skaidro, kādi apgriezieni ir vislabvēlīgākie dzinējam, kad tie vēl ir pieņemami un kad sākas paātrināts nolietojums.
Visiem dzinējiem ir sava “komforta zona” — tie apgriezieni, kuros motors jūtas vislabāk.
Tieši tur jauda un griezes moments ir gandrīz maksimumā, eļļa labi pasargā detaļas, un viss darbojas vienmērīgi.
Parasti tā ir tahometra vidusdaļa — apgabals, kur rūpnīcas iestatījumi nodrošina labu vilkmi un saprātīgu degvielas patēriņu.
Ja turam motoru pārāk augstu vai pārāk zemu, tas sāk “atbildēt” ar pārkaršanu, vibrācijām vai nepatīkamām skaņām — tas viss paātrina nodilumu.
Jā, augsti apgriezieni sniedz dinamisku sajūtu un īslaicīgu jaudas pieaugumu, taču ikdienas braukšanā tie nav labvēlīgi motora ilgmūžībai.
Pie lieliem apgriezieniem pieaug virzuļu kustības ātrums un slodze uz dzinēja detaļām, eļļa noveco ātrāk, bet sadegšanas kamerās veidojas papildu karstuma zonas un piededzes.
Šādā režīmā eļļas aizsargslānis strādā uz robežas, un tas redzams arī analīzēs — palielinās metāla daļiņu daudzums eļļā.
Tāpēc dzinēju līdz maksimālajām apgriezienu robežām ieteicams “pacelt” tikai reizēm — piemēram, īslaicīgam apdzīšanas manevram, kad vajadzīga pilna jauda.
Praktisks noteikums: ikdienas braukšanā labāk turēties aptuveni 1500 apgriezienus zemāk par sarkanās zonas sākumu.
Ja, piemēram, “Vesta” sarkanā zona sākas no ~6000 apgr./min, tad līdz ~4500 apgriezieniem ir drošs ikdienas limits. Šis nav strikts noteikums, bet orientieris, ko apstiprina arī reāli nolietojuma dati.
Pretējā galējība ir braukšana ar pārāk zemiem apgriezieniem lielā slodzē.
Daudziem šķiet, ka tā tiek taupīts gan degvielas patēriņš, gan motors, taču patiesībā šādā režīmā dzinējs strādā neefektīvi.
Pie maziem apgriezieniem un lielas slodzes pieaug vibrācijas, degmaisījums sadeg ilgāk, un rodas risks priekšlaicīgai aizdedzei.
Lai kompensētu slodzi, sistēma automātiski palielina degvielas padevi — maisījums kļūst bagātāks, un paredzētā ekonomija pazūd.
Īpaši jūtams tas ir, braucot kalnā ar augstu pārnesumu: motors darbojas smagi, rodas troksnis, vibrācijas un lielāks patēriņš, pat ja tahometrs rāda tikai 1200–1500 apgriezienus.
Tieši tāpēc mehāniķi iesaka: reizēm motoru ir vērts “izkustināt”, īsu brīdi paceļot apgriezienus drošā līmenī.
Tas palīdz attīrīt sadegšanas kameru un izplūdes sistēmu no uzkrājumiem, kas rodas ilgstošas mierīgas braukšanas laikā.
Galvenais — darīt to reti un apzināti. Tā ir profilakse, nevis braukšanas stils ar gāzi līdz galam.
Kopumā drošs un efektīvs apgriezienu diapazons lielākajai daļai benzīna motoru ir no apmēram 1500 līdz 4000 apgriezieniem minūtē, ja motors netiek pārslogots.
Šajā apgriezienu diapazonā sakrīt divi labvēlīgi faktori: griezes moments ir tuvu maksimumam, bet degvielas patēriņš uz vienu jaudas vienību — minimāls.
Motors šeit darbojas vienmērīgi, bez lieka karstuma un bez pārslodzes dzesēšanas sistēmai.
Protams, katram dzinējam ir savs raksturs — turbomotori parasti sasniedz maksimālo griezes momentu agrāk (ap 1700–2800 apgr./min), atmosfēriskie labprāt strādā brīvāk (ap 2300–3500), bet sportiskāki agregāti jūtas komfortabli augstākos diapazonos.
Kopējais princips ir vienkāršs: ikdienas braukšanā turamies vidējā diapazonā, īsi izmantojam jaudas rezervi, bet izvairāmies no pārlieku zema apgriezienu režīma ar lielu slodzi.
